Jurista Vārds
Mg. iur. Valters Šteinbergs CFLA Energoefektivitātes projektu nodaļas vecākais eksperts. 
Raksta pirmpublicējums – žurnālā “Jurista Vārds” 19 (1129) 12.05.2020.

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji ir ļoti būtiska mūsu tautsaimniecības daļa, tie ir lielākie Latvijas uzņēmumi, kuros tiek nodarbināti tūkstošiem darbinieku un kas mūsu valstī nodrošina tādus pakalpojumus kā gāzes apgāde, siltumapgāde, elektroenerģijas apgāde, ūdensapgāde, transporta un pasta pakalpojumi, kā arī ostu un lidostu pakalpojumi. Minētajām nozarēm ļoti būtisks ir ES fondu atbalsts, lai veicinātu to attīstību un tādējādi uzlabotu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Lai būtu iespējams saņemt ES fondu atbalstu, viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir fondu projekta ietvaros veikto iepirkumu atbilstība normatīvo aktu prasībām. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, veicot iepirkumus, ir jāievēro Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likuma 1 (turpmāk – SPSIL) nosacījumi. Tomēr sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam SPSIL noteiktās procedūras ir pienākums ievērot tikai gadījumos, ja iepirkuma paredzamā līgumcena ir lielāka vai vienāda ar Ministru kabineta noteiktajām līgumcenu robežām. 2 Gadījumos, ja iepirkuma līgumcena ir zemāka nekā Ministru kabineta noteiktās līgumcenu robežas, ES fondu projektos ir jāpiemēro Iepirkumu uzraudzības biroja Iepirkumu vadlīnijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk – SPS Vadlīnijas).

Raksta autoram, ikdienā daudz strādājot ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem un to organizētajiem iepirkumiem, ir iznācis novērot atšķirīgu izpratni par SPS Vadlīniju nozīmi un to piemērošanas kārtību. Gan sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem, gan nereti arī sadarbības iestādes darbiniekiem, kuru pienākumos ietilpst šādu iepirkumu izvērtēšana, bieži rodas dažādu veidu neskaidrības par to, vai un kā šīs SPS Vadlīnijas būtu pareizāk piemērojamas. Skaidrojumi un ieteikumi SPS Vadlīniju piemērošanā praktiski nekur nav pieejami, līdz ar to rast atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem nav nemaz tik viegli.

Šī raksta mērķis ir aplūkot SPS Vadlīnijas un mēģināt atbildēt uz vairākiem ar to piemērošanu ES fondu projektu iepirkumos saistītiem jautājumiem, norādīt uz iespējām to piemērošanā un, iespējams, arī raisīt nelielu diskusiju. Šis raksts atspoguļo tikai tā autora personīgo viedokli.

Iepirkumu vadlīnijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem ES fondu projektos

Attēls - no žurnāla “Jurista Vārds” 19 (1129)

1. SPS Vadlīniju tiesiskais raksturs un to piemērošanas pamats

Vispārējos gadījumos SPS Vadlīnijas nav obligāti piemērojamas. Privātpersonām 3 obligāti piemērojami un ievērojami ir tikai ārējie normatīvie akti – Satversme, likumi, Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi, kā arī starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības pamatlīgumi un uz to pamata izdotie normatīvie akti. 4 Vadlīnijas šajā sarakstā nav atrodamas, un tāpēc, ja iepirkuma paredzamā līgumcena nesasniedz Ministru kabineta noteiktās līgumcenu robežas, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs iepirkumus var izvēlēties veikt saskaņā ar iestādes iekšējo kārtību vai piemērojot SPS Vadlīnijas.

Vadlīnijas nevar privātpersonai radīt nelabvēlīgas tiesiskas sekas, un uz to pamata iestādes nevar izdot nelabvēlīgus administratīvos aktus vai piemērot sodu. 5 Vadlīnijas nevar paredzēt, piemēram, Satversmes 105. pantā garantēto tiesību uz komercdarbības veikšanu ierobežojumus. Vienīgie normatīvie akti, uz kuru pamata var tikt veikta šāda rīcība, ir ārējie normatīvie akti. 6 Ārējos normatīvos aktus nevar izdot nedz Konkurences padome, nedz Valsts ieņēmumu dienests, nedz Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, nedz Iepirkumu uzraudzības birojs, nedz arī citas šīm iestādēm līdzīgas iestādes. Ja šīs iestādes vadlīnijās ietver ārējos normatīvos aktos neminētus noteikumus, tad tās rīkojas ultra vires 7 un privātpersonām tie nav jāievēro. 8

Vadlīnijas nav saistošas arī administratīvajām tiesām. Administratīvā procesa tiesā būtība ir nevis pieņemt lēmumus valsts un pašvaldību iestāžu vietā, bet gan pārbaudīt valsts un pašvaldību iestāžu pieņemtos lēmumus, izvērtējot attiecīgo lēmumu tiesiskumu. 9

Šie apstākļi ir iemesls, kāpēc SPS Vadlīnijās nav un nevar būt paredzēta iepirkumu vai iepirkumu komisijas lēmumu apstrīdēšanas kārtība, jo pašas SPS Vadlīnijas nevar būt par pamatu lēmumu pieņemšanai, kas vēlāk varētu tikt apstrīdēts kādā iestādē vai administratīvajā tiesā.

Dažkārt praksē ir vērojama situācija, ka iestādes, aizbildinoties ar to, ka pati privātpersona ir labprātīgi piekritusi vadlīnijām, vēlas atkāpties no šiem pamatprincipiem un pat piemērot sodus par vadlīniju pārkāpšanu. 10

Līdzīgi ir arī ar SPS Vadlīniju piemērošanu sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju veiktajiem iepirkumiem ES fondu projektu ietvaros, jo sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs kā finansējuma saņēmējs, parakstot līgumu ar sadarbības iestādi par projekta realizēšanu, apņemas piemērot SPS Vadlīnijas projekta ietvaros veiktajos iepirkumos. Papildus šo pienākumu finansējuma saņēmējam it kā uzliek arī SPS Vadlīniju 3.1. punkts, kurš nosaka, ka šo vadlīniju piemērošana ir obligāta, ja tas ir atrunāts līgumā par ES struktūrfondu vai Kohēzijas fonda, Eiropas Ekonomiskās zonas (turpmāk – EEZ) finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta vai Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansētā projekta realizēšanu. 11

Tādējādi veidojas būtiska pretruna, jo SPS Vadlīnijas ietver punktu, ar kuru nosaka, ka noteiktā gadījumā tās ir obligāti piemērojamas, lai gan pašas SPS Vadlīnijas nav obligāti piemērojamas, jo tās nav ārējais normatīvais akts, kā arī to obligāta piemērošana nav noteikta nevienā ārējā normatīvā aktā.

Šo tiesību normu kolīziju ir iespējams novērst, un, lai to paveiktu, pietiktu ar to, ja SPS Vadlīniju piemērošana ES fondu iepirkumos tiktu noteikta kaut vienā attiecīgo jomu regulējošā ārējā normatīvā aktā.

Kā samērā veiksmīgu piemēru var minēt Ministru kabineta 2010. gada 10. augusta noteikumus Nr. 40 "Kārtība, kādā ziņo par Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda ieviešanā konstatētajām neatbilstībām, pieņem lēmumu par piešķirtā finansējuma izlietojumu un atgūst neatbilstošos izdevumus", kuru 6. punkts noteic: "[..] Ja līgumslēdzējs, pieņemot šajā punktā minēto lēmumu, konstatē, ka neatbilstoši veikto izdevumu summu nav iespējams konkrēti noteikt, vai būtu nesamērīgi samazināt projekta attiecināmo izmaksu summu par visu izdevumu summu, kas neatbilst normatīvo aktu un civiltiesiskā līguma vai vienošanās par projekta īstenošanu nosacījumiem, līgumslēdzējs saskaņā ar vadošās iestādes izstrādātajām vadlīnijām par finanšu korekciju piemērošanu piemēro proporcionālo finanšu korekciju." Tādā veidā pēc būtības ar Ministru kabineta noteikumu punktu faktiski vadošās iestādes vadlīniju piemērošana tiek padarīta par obligātu un nekādas pretrunas neveidojas.

Lai gan ar SPS Vadlīniju obligātu piemērošanu ES fondu projektu iepirkumos vēl šobrīd ir novērojamas zināmas pretrunas, tomēr tās ir labs instruments, ar kuru var nodrošināt vienveidīgu un saprotamu tiesību normu piemērošanu un veicināt labo praksi.

2. SPS Vadlīniju 3. punkts

Vairākkārt ir saņemti lūgumi sniegt viedokli vai skaidrojumu par SPS Vadlīniju 3. punktu un tieši par 3.1. punkta otro teikumu.

SPS Vadlīniju 3. punkts nosaka šo vadlīniju piemērošanu ES struktūrfondu vai Kohēzijas fonda, EEZ finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta vai Latvijas un Šveices sadarbības programmas finansētos projektos. Tālāk 3.1. punktā paskaidrojot, ka šo vadlīniju piemērošana ir obligāta, ja tas ir atrunāts līgumā par ES struktūrfondu vai Kohēzijas fonda, EEZ finanšu instrumenta, Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta vai Latvijas un Šveices sadarbības programmas (turpmāk – ES fondi un citi ārvalstu finanšu resursi) finansētā projekta realizēšanu. Ja ES fondu un citu ārvalstu finanšu resursu finansēto projektu ietvaros sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir veicis iepirkumu, neievērojot šajās vadlīnijās noteikto iepirkumu veikšanas kārtību, un nevar pierādīt, ka, iepirkumu veicot, ir nodrošināti vadlīniju 2.7., 2.8. un 2.9. punktā noteiktie principi, izdevumi, kas radušies šāda iepirkuma rezultātā noslēgta iepirkuma līguma ietvaros, tiks atzīti par neattiecināmām projekta izmaksām. 12

Skaidrībai jānorāda, ka SPS Vadlīniju 2.7., 2.8. un 2.9. punktā ir noteikti vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma princips (2.7. punkts), atklātības princips (2.8. punkts) un līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras objektivitāte (2.9. punkts).

Vispirms SPS Vadlīniju 3.1. punkts ir punkts, kas nosaka, ka ES un citu fondu projektos SPS Vadlīnijās noteiktās iepirkumu veikšanas kārtības ievērošana ir obligāta. Tomēr pēc šī punkta redakcijas varētu arī secināt, ka ES fondu ietvaros sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs nepiemērot SPS Vadlīnijās noteikto iepirkumu veikšanas kārtību, ja vien tas var pierādīt, ka, veicot iepirkumu, ir ievēroti vadlīniju 2.7., 2.8. un 2.9. punktā noteiktie principi. Citiem vārdiem: ja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ES fondu projekta iepirkumā nav korekti ievērojis SPS Vadlīnijās noteikto iepirkuma veikšanas kārtību vai arī ir pieļāvis kādas atkāpes vai neatbilstības to piemērošanā, tomēr, neraugoties uz to, spēj pierādīt, ka iepirkumā ir nodrošināti SPS Vadlīniju 2.7., 2.8. un 2.9. punktā noteiktie principi, šādas atkāpes vai neatbilstības nebūtu uzskatāmas par būtiskām un izdevumi, kas radušies šāda iepirkuma rezultātā noslēgta iepirkuma līguma ietvaros, būtu atzīstami par attiecināmiem.

Ar šo gan autors nevēlas mudināt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējus kaut kādā mērā izvairīties no SPS Vadlīnijās noteiktās iepirkumu veikšanas kārtības piemērošanas ES fondu iepirkumos. Gluži pretēji, šīs kārtības ievērošana ir ļoti būtiska, jo pretējā gadījumā sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs riskē ar pilnīgu vai daļēju veikto izdevumu atzīšanu par neattiecināmiem, un tas var nopietni apdraudēt jebkura projekta realizāciju. Šo iepirkumu veikšanas kārtību ievērot ir būtiski, jo, to neievērojot, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam būtu ļoti grūti nodrošināt SPS Vadlīniju 2.7., 2.8. un 2.9. punktā noteikto principu ievērošanu.

Tomēr ir ļoti svarīgi zināt savas tiesības un gadījumos, kad tas ir nepieciešams, tās izmantot savu interešu aizstāvībai. Tāpēc autors skaidro, ka gadījumā, ja līgumā par ES fondu un citu ārvalstu finanšu resursu finansētā projekta realizēšanu ir noteikts, ka SPS Vadlīnijas ir piemērojamas obligāti, tad SPS Vadlīniju piemērošana ir obligāta. Tomēr SPS Vadlīniju 3.1. punkta pēdējā teikumā ietvertā atruna dod tiesības sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam pierādīt, ka tas, kaut arī tas nav pilnībā atbilstoši piemērojis Vadlīniju regulējumu, iepirkumam ir piemērojis Līguma par Eiropas Savienības darbību noteikumus un principus. 13

3. SPS Vadlīniju iepirkuma forma

SPS Vadlīnijas ietver nosacījumus, kuri sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam, organizējot iepirkumus, ir jāņem vērā, bet SPS Vadlīnijas nenosaka iespējamos iepirkuma procedūru veidus vai iepirkuma formu, kādā šie nosacījumi būtu iekļaujami, kā to nosaka SPSIL vai Publisko iepirkumu likums (turpmāk – PIL). Citiem vārdiem sakot, SPS Vadlīnijas nosaka minimālās prasības iepirkuma saturam, bet tā formu atstāj paša sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja ziņā.

Šajā sadaļā tiks apskatīta SPS Vadlīniju iepirkuma forma un tās iespējamie veidi. Jēdziens "iepirkuma forma" šajā gadījumā tiek lietots līdzīgi kā jēdziens "iepirkuma procedūra" atbilstoši SPSIL vai PIL nosacījumiem, bet, ņemot vērā, ka SPS Vadlīnijās procedūru veidi nav aprakstīti, tad SPS Vadlīniju iepirkuma gadījumā autors dēvē to par iepirkuma formu.

Visbiežāk sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji SPS Vadlīniju iepirkumu organizē pēc analoģijas ar SPSIL vai PIL atklātu konkursu, tikai attiecīgi ievērojot SPS Vadlīniju atvieglotos nosacījumus iepirkuma publicēšanai, izslēgšanas nosacījumiem u.tml. Tas būtībā ir labi un pareizi, bet tā nebūt nav vienīgā iepirkuma forma, kādu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs var piemērot, pilnībā ievērojot SPS Vadlīnijās noteikto iepirkumu veikšanas kārtību. Šeit būtiski ir atcerēties, ka vadlīnijas nevar noteikt stingrākus ierobežojumus vai augstākas prasības, nekā to nosaka likums, šajā gadījumā tieši SPSIL. Kā arī vadlīnijās ietvertie skaidrojumi nedrīkst nonākt pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. 14 Augstāku prasību paredzēšana nav risināma ar vadlīnijām, bet gan ar labas prakses kodeksiem, ko izdod attiecīgās nozares komersanti. Ja likumdevējs nav paredzējis komersantam kādu ierobežojumu, tad to var paredzēt tikai paši nozares komersanti, vienojoties savā starpā bez valsts pārvaldes iestādes iejaukšanās. 15

Ja SPSIL ir paredzēti seši dažādi iepirkuma procedūru veidi (atklāts konkurss; slēgts konkurss; sarunu procedūra, publicējot dalības uzaicinājumu; sarunu procedūra, nepublicējot dalības uzaicinājumu; konkursa dialogs; inovāciju partnerības procedūra), 16 kurus sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs atbilstoši SPSIL nosacījumiem pēc savas izvēles ir tiesīgs piemērot atkarībā no līguma priekšmeta specifikas, tad līdzīgām iespējām būtu jābūt, arī veicot iepirkumu atbilstoši SPS Vadlīnijās noteiktajām prasībām. Protams, sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs vienmēr ir tiesīgs piemēros SPIL nosacījumus, pat ja tā iepirkuma paredzamā līgumcena nesasniedz Ministru kabineta noteiktās līgumcenu robežas.

SPS Vadlīniju iepirkuma forma kā analogs atklātam konkursam vairumā gadījumu ir piemērotākā izvēle, bet mēdz būt situācijas, kad atkarībā no līguma priekšmeta specifikas vai citiem apstākļiem efektīvāk ir veikt, piemēram, divu posmu iepirkumu, līdzīgi kā tas notiek slēgta konkursa vai sarunu procedūras ar dalības uzaicinājumu gadījumā. Ne bez iemesla šādas iespējas ir paredzētas SPSIL. Kā arī SPS Vadlīniju 6.10.11. punktā būtībā ir aprakstīta iespēja sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam SPS Vadlīniju ietvaros pie atbilstošiem nosacījumiem rīkot sarunas bez dalības uzaicinājuma.

Būtiski ir saprast, ka SPS Vadlīniju nosacījumi ir jāievēro, bet tā iepirkuma formu sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs izvēlēties pats. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs, organizējot SPS Vadlīniju iepirkumu, tam var piemērot, kādu formu vēlas, kamēr tiek ievēroti SPS Vadlīnijās noteiktie nosacījumi un principi.

1. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma 13. panta ceturtā daļa.

2. Ministru kabineta 2017. gada 28. februāra noteikumi "Noteikumi par publisko iepirkumu līgumcenu robežām".

3. Šajā rakstā ar jēdzienu "privātpersona’ ir jāsaprot fiziska persona, privāto tiesību juridiskā persona vai šādu personu apvienība.

4. Administratīvā procesa likuma 1. panta piektā daļa.

5. Mita D. Administratīvā procesa likuma 1. panta sestās daļas komentārs. Grām.: Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 69. lpp.

6. Satversmes tiesas 1999. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-03(99) 3. punkts un Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2008. gada 8. maija sprieduma lietā Nr. SKA-153/2008 10.–11. punkts.

7. Termins "ultra vires" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "pārsniedzot pilnvaras" jeb "ārpus pilnvarām".

8. Pastars E., Novicka S., Priekulis J. Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums. Jurista Vārds, 24.01.2017., Nr. 4 (958), 10.–19. lpp.

9. Administratīvā procesa likuma 103. panta pirmā daļa.

10. Pastars E., Novicka S., Priekulis J. Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums. Jurista Vārds, 24.01.2017., Nr. 4 (958), 10.–19. lpp.

11. Iepirkumu vadlīnijas sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem.

12. Iepirkumu vadlīniju sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem 3. punkts.

13. Eiropas Komisijas skaidrojošais paziņojums par Kopienas tiesību aktiem, ko piemēro līguma slēgšanas tiesību piešķiršanā, uz ko neattiecas vai tikai daļēji attiecas publiskā iepirkuma direktīvu noteikumi (2006/C179/02).

14. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 72. panta trešā daļa.

15. Pastars E., Novicka S., Priekulis J. Iestāžu vadlīnijas – labā prakse vai likuma atrunas principa pārkāpums. Jurista Vārds, 24.01.2017., Nr. 4 (958), 10.–19. lpp.

16. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkuma likuma 13. panta pirmā daļa.